Daba Mūs dziedē

Valentīna Uzare

Valentīna Uzare

Raidījuma Province 2020. gada 8. decembra sižets Vilces Valentīna:

Plašāku sižetu var noskatīties Latvijas Sabiedrisko mediju vietnē lsm.lv Spied un skaties:

lsm.lv

Ja gribat būt droši vesels, tad talkā nāks manas gatavotās ziedes. Tās veidotas uz bišu vaska bāzes, pievienojot Latvijā ražotā augu eļļas – rapšu, linu, kaņepju, ķimeņu u.c. Vēl šajās ziedēs bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Droši vesels” augoši augi: savvaļas augi no Svētes upes un Lielberķenes ezera krastiem, kā arī kultivētie, garšvielu un tēju augi. Ir izstrādātas daudzas unikālas ziedes. Labs ādas kopšanas līdzeklis pie psoriāzēm, ekzēmām. Vairāku gadu pārbaudes rezultātā ziedes ieguvušas starptautisku atzinību vairākās valstīs! Katrai ir gan numurs, gan arī vārds.

«Droši vesels» – tā ir dziednieciska atpūta

Saliekot kopā Ziedkalnes skaisto ainavu, saimnieces dziednieciskos padomus, pašu izaudzētos tīros dārzeņus un augļus, izveidota bioloģiskā saimniecība ar dziedniecības un tūrisma novirzienu.

Lauku miera baudīšanu un pastaigas, peldes un makšķerēšanu skaistajā dzirnavezerā, izrādās, var savienot ar tēju vannām, sulu kūrēm, mālu aplikācijām, medus masāžu, pirts procedūrām un dziednieka konsultācijām. “Es piedāvājam cilvēkiem dziedniecisku atpūtu. Kāpēc neizmantot to, ka varu palīdzēt ar pašu saražoto produkciju – tējām, garšvielām, dziedniecisko ziedi?” ir pārliecināta Valentīna Uzare, Jelgavas rajona Vilces pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības “Droši vesels” īpašniece un sertificēta dziedniece.

1. atziņa: Jāsāk ar vides sakārtošanu

Pirmais iespaids, siltumnīcu karkasu vidū ieraugot garu divstāvu ēku ar pamatīgu ķieģeļu dūmeni, vedina domāt par rosīgiem celtniecības darbiem. “Jūs arī droši vien nodomājāt, ka te vēl nekā nav. Tā varētu likties tiem, kas ierodas pirmoreiz. Bet, ja jūs te būtu bijusi pirms gadiem desmit, tad gan sacītu – vai, cik daudz te ir izdarīts! Tā arī ir, un es priecājos, ka tik daudz kopā ar strādājošajiem esam paguvuši, ka te jau veidojas sakopta vide. Tāpēc jau cilvēkam ir galva uz pleciem, rokas un kājas dotas, lai mēs mainītu apstākļus, lai mums pašiem būtu labāk,” saka V. Uzare.

2003. gadā viņa Svētes upes un Lielberķenes dzirnavezera krastā nopirka 17 ha zemes. Vieta Zemgales vienmuļajam līdzenumam neparasti krāšņa un, kā uzskata V. Uzare, daudzviet pat dziednieciska, taču tas, kas bija palicis pāri no kādreiz tik slavenās Ziedkalnes kolhoza dārzniecības, varēja iedzīt šausmās. Zeme, dārzniecības lielā ēka un siltumnīcas, kas strādniekiem bija sadalītas par pajām, netika izmantotas un bija atstātas likteņa un ļaužu varā.

“Kas te bija stiklu, plastmasas plēvju un dzelžu! Pilns ābeļdārzs, krūmi un ezermala. Viss aizaudzis un piemēslots,” atceras V. Uzare. Divi gadi pagājuši smagā darbā, drazu izmēžot un apkārtni sakārtojot. Pastāvīgu strādnieku zemnieku saimniecībā nav, bet, pateicoties sadarbībai ar Nodarbinātības dienestu, subsidētās nodarbinātības ietvaros palīgā nāca četri vīri.

2. atziņa: Izvēlies dabisku ābolu!

Zemi pērkot, V. Uzarei bija skaidrs, ka bijušās dārzniecības vietā būs bioloģiskā saimniecība ar dziedniecības un tūrisma novirzienu. “Jo vairāk Latvijā būs bioloģisko saimniecību, jo labāk,” saka V. Uzare. “Ar ķīmiju cilvēki ir apindēti bez jēgas. Kur tas der, ja ar “raundapu” nomiglo laukus un pēc desmit dienām jau kuļ? Vienu lielveikalā pirktu ābolu pavasarī noliku saulē – pusgadu tur nostāvēja un tikai tad sāka pūt. Tad padomājiet, cik ķīmijas tajā ir salikts iekšā! Ja cilvēks domā par savu veselību, viņam ir jācenšas ēst pēc iespējas vairāk dabisku un tīru dārzeņu un augļu.”

11. gadus bija bioloģiskā saimniecība. Bet tā kā zemi iznomāju, jo pašai sakopt ābeļdārzu nav pa spēkam. Turpinu audzēt bioloģiskos dārzeņus bez sertifikācijas. Audzēju sīpolus, ķiplokus, burkānus, bietes, garšaugus, kā arī arbūzus un melones. Audzēju arī vīnogas un dzērvenes.

3. atziņa: Jāprot paņemt dabas sniegto

Izdevās uzcelt pirtiņu veselības uzturēšanai un attīstībai, kā arī tējas namiņu Dzidnīca, kurā lasu lekcijas. Ganībās ganās zosis, vistas un kaziņas.

Ģeogrāfiski vieta lauku tūrismam un dziednieciskajai atpūtai ir izdevīga, jo tuvu dun lielais ceļš, kas savieno divus populārus tūrisma objektus – Tērvetes dabas parku un Rundāles pili.

“Mums ir dotas ļoti plašas iespējas pašiem sev palīdzēt ar zāļu tējām, sulām, garšvielām, ziedēm, augiem, un to visu mums sniedz daba. Tikai cilvēki to nezina vai arī negrib tam ticēt.” Pavasara laikam, kad vīrusi klaiņo un spēki izsīkuši, V. Uzare iesaka palīgos ņemt dzērvenes, ķiplokus un medu. Ņem vienu 700 g dzērveņu un 100 g sīki sakapātu ķiploku ar 200 g medu. Pietiks ar vienu ēdamkaroti maisījuma dienā, lai pasargātu sevi no kaitēm.

4. atziņa: Pateicīga esmu par to, kas ir

Ar dziedniecību V. Uzare nodarbojas kopš 1988. gada. “Manuprāt, tas ir likumsakarīgi, ka daudzi veterinārārsti vēlāk kļūst par dziedniekiem. Cilvēks ārstam izstāsta, kas viņam sāp. Govs veterinārārstam var pateikt tikai “mū”! Un viņam ir jāsaprot, kas gotiņai kaiš. Tā mēs esam spiesti attīstīt savas izjūtas un iekšējo redzi.”

Nopietnāk pievēršoties savai saimniecībai, V. Uzare ir izlēmusi, ka turpmāk viņas pamatvirziens būs ārstnieciskās ziedes. Tās tiek gatavotas uz bišu vaska bāzes, pievienojot Latvijā ražotās eļļas. Pirmās ziedes augstu novērtējis slavenās “Evijas” izgatavotājs Edgars Riņķis un devis stimulu turpināt. gatavojot ziedes, rodas jaunas idejas. Varu gatavot pēc pasūtījuma. Kā uzskata V. Uzare, tās vairāk ir profilaktiskas. Laikus lietotas, tās var novērst daudzas kaites. Ir vieta ziežu uzglabāšanai. Bija jāiegulda daudz darba, zināšanas un nauda.

Ja gribam, lai mūsu valstī būtu labāk dzīvot, cilvēkiem jāpārvar arī pašu slinkums. Man neatliek laika snaust pie televizora vai braukāt ciemos. Kā sešos no rīta sāc, tā visu dienu uz kājām. Deviņos vakarā jau nāk miegs. Es gribu izdarīt to, ko esmu saplānojusi, un arī izdarīšu. Gadu ātrāk vai vēlāk, bet viss notiek.” Atrodu arī laiku dzejoļu rakstīšanai, kā atrodu vārdus cilvēku veselībai.